Latvijas būvnieki

Edijs Kupčs, Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs

Pēdējā laikā izskanējušie paziņojumi par vienpusēju noslēgto būvniecības līgumu laušanu no valsts puses liek nopietni analizēt izvirzītos argumentus un sekas. Šobrīd būvdarbi jau turpat gadu ir apstājušies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas korpusa būvniecībā, šonedēļ par līguma laušanu paziņojusi Nodrošinājuma valsts aģentūra par glābšanas dienesta depo būvniecību vairākās pilsētās objektos, kur darbi jau 96% apmērā ir paveikti. Ieilgušās grūtības un spēja plānu maiņa “Rail Baltica” projektā – vienlaikus ar aizkavētiem norēķiniem par padarīto – noliek pasūtītāju, proti, Latvijas valsti, nelabvēlīgā gaismā. 

Vēl jāpiemin nesen pieņemtais Augtākās tiesas lēmums attiecībā uz Rēzeknes pašvaldību, kura nebija norēķinājusies par paveiktajiem darbiem ģimnāzijā 787 811 eiro apmērā, kas tagad ar tiesas lēmumu jāsamaksā, ieskaitot kavējuma summas. Šāda rīcība mazina uzticību publiskajam pasūtītājam kā uzticamai darījuma pusei.

Bez ieguvumu un zaudējumu analīzes nevar apgalvot, ka pasūtītājs ir ieguvējs

Līdz šim nozarē nav veikti padziļināti pētījumi par to, cik lielā mērā līgumu laušana ir bijusi finansiāli izdevīga pasūtītājam, jo līdzšinējā prakse ir vienpusēji no pasūtītāja – valsts – puses lauzt līgumu, izsludināt jaunu iepirkumu, turpināt tiesvedību ar iepriekšējo līgumslēdzēja pusi. Šīs izmaksas, iespējams, nebūs vienreizējas, bet var turpināties ilgstoši tiesvedības ceļā, radot papildu izdevumus valstij. Papildus tiešajām izmaksām pastāv arī netiešās izmaksas, kas rodas no riskiem, kurus šādi lēmumi izraisa. Tas attiecas ne tikai uz risku, ka pasūtītājs laikus nesaņems ēku lietošanā, bet arī uz risku sadārdzināt būvniecības procesus nākotnē, radīt zaudētas darbvietas un samazināt ienākumus. Šāds “satelīta efekts” ietekmē ne tikai pasūtītāju, bet arī plašāku sabiedrību.

Publiskie paziņojumi rada iespaidu, ka process notiek, rezultāts tiek saņemts, bet aiz rindiņām paliek detalizēts izmaksu izvērtējums. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra būvniecības gadījums – šobrīd ēka ir atvērta apmeklētājiem, tomēr analīze par finanšu ieguvumiem un zaudējumiem nav pieejama.

Skaidrs, ka līgumu laušanas pamatā ir ilgstoša nespēja rast risinājumu, tomēr tā vietā, lai eskalētu konfliktus un novestu tos līdz tiesvedībai, būtu jāveicina konstruktīvs dialogs un pragmatiskas vienošanās. Turklāt līgumu laušana un nesakārtoti norēķini ar būvniekiem no valsts puses rada nopietnus riskus un sadārdzinājumu būvniecības projektos, kas jau tagad izpaužas 10 līdz pat 50% izmaksu pieaugumā atkarībā no darbu specifikas un riska apmēra attiecībā uz iespējamiem zaudējumiem. Šāda rīcība, īpaši no valsts puses, kuras pasūtījumi veido 50–60% no tirgus, grauj uzticību un stabilitāti nozarē. Tas palielina iespējamību, ka būvnieki iekļaus šos riskus savos piedāvājumos, tādējādi radot papildu izmaksas valstij un nodokļu maksātājiem.

Gan Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas un būvuzņēmēja “Velve” gadījumā, gan nesenajā Nodrošinājuma valsts aģentūras glābšanas dienesta depo un “ReRe” būves situācijā tiek pausti saukļi un apgalvojumi par rūpīgu būvkomersantu izpildījuma izvērtēšanu, norādot, ka pieņemtie lēmumi ir pamatoti. Taču jautājums ir par to, kur atrodas šie izvērtējumi un kādēļ tajos netiek minēts par paša pasūtītāja darbības izvērtēšanu. Šāda vienpusēja pieeja rada šaubas par objektivitāti un lēmumu pamatotību.

Lēmumu sliktā kvalitāte tiek risināta uz būvniecības uzņēmumu rēķina

“Rail Baltica” projekta konceptuāla īstenošana nevedas jau kopš projekta sākuma, bet, neskatoties uz grūtībām plānošanā, atsevišķu posmu izbūve jau notiek – Rīgas Centrālās stacijas mezgls šī gada 29. februārī latvisko tradīciju gaisotnē nosvinēja spāru svētkus, notiek arī darbi Rīgas lidostā. Šobrīd, projekta īstenošanas aktīvajā posmā, tiek diskutēts un lemts par plānu maiņu, kas rada satraukumu un nedrošību par jau uzņemto saistību izpildi.

Nenoliedzami, būvniecības procesā iesaistītie uzņēmumi saskaras ar būtiskiem izaicinājumiem, piemēram, cenu kāpumu, piegāžu kavēšanos, darbinieku trūkumu. Taču vai līguma laušana ir labākais risinājums? Manuprāt, tas ir sliktākais iespējamais scenārijs, jo līguma laušana vienmēr izraisa lielākus zaudējumus un riskus visām pusēm, ne tikai finansiālus, bet arī reputācijas ziņā.

Lai gan nav veikti padziļināti pētījumi par to, kas nogājis greizi konkrētajos projektos (vismaz mūsu redzeslokā tādi nav nonākuši), ir skaidrs, ka projekta sākotnējā posmā pasūtītājs ne vienmēr pietiekami veic nepieciešamos priekšdarbus un pienācīgi novērtē savas spējas efektīvi vadīt projektu, tostarp nodrošināt ātru lēmumu pieņemšanu un atbilstošu finansējumu. Pasūtītāja loma šajā procesā ir kritiska, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc situācija nonāk līdz līgumu laušanai. Ir ļoti maz informācijas par ES līdzfinansējumu šajos būvniecības projektos, lai gan šie līgumi un to noteikumi stingri regulē, kā projekts jāvada un kas jāievēro. Jautājums ir, vai risks, ka kāds no ES fondu piešķiršanas noteikumu punktiem netiks izpildīts un tiks pārtraukta fondu naudas izmaksa, tiek pārnests uz būvnieku, tādējādi radot situāciju, kurā pasūtītājs var turpināt pretendēt uz līdzfinansējumu, jo pārkāpumi netiek uzskatīti par viņa atbildību. Es ceru, ka šāda prakse nepastāv, jo tad rodas jautājums, ko tas maksā būvniecības nozarei un sabiedrībai kopumā saistībā ar šādiem lēmumiem.

Arī vilcināšanās ar lēmumiem un publisko solījumu neizpilde, piemēram, par norēķiniem ar apakšuzņēmējiem, tikai pastiprina uzticības krīzi nozarē. Lai mazinātu reputācijas riskus un novērstu turpmākus zaudējumus, vienmēr ir iespējams rast risinājumu sadarbībā ar būvnieku un apakšuzņēmējiem vai pieaicināt neatkarīgu inženierkonsultantu uzņēmumu, kas pārvaldītu projektu līdz tā pabeigšanai.

Labāka sadarbība, caurskatāmība un ātrāka rīcība būtu veids, kā atjaunot uzticību un veicināt pozitīvas pārmaiņas būvniecības nozarē.

Valsts budžeta izmaksu samazināšana un ekonomikas izaugsmes veicināšana

Lai samazinātu izmaksas, valstij jāatsakās no prakses bieži lauzt līgumus un jāpāriet uz konstruktīvām alternatīvām, piemēram, strīdu mediāciju, pieaicinot profesionāļus. Ir nepieciešams investēt esošajos un nākotnes projektos, būtiski uzlabojot to kvalitāti, vadību un pārraudzību. Nevajadzētu vilcināties ar ES projektu izsludināšanu, jo tas rada riskus un sadārdzinājumu saistībā ar termiņu un kritēriju neizpildi. Ir būtiski izstrādāt sabalansētu būvniecības budžetu, lai mazinātu atkarību no lielo būvniecības projektu cikliskajām svārstībām.

Izmantojot šīs pieejas, būvniecības nozare tiks uztverta kā stabila un zema riska joma, kas savukārt pazeminās riska izmaksas, piemēram, finansējumam, garantijām un apdrošināšanai. Tas palīdzēs samazināt arī kopējās būvniecības izmaksas, jo riska uzcenojumi netiks iekļauti. Spēcīgāka nozare ļaus būvniecības uzņēmumiem kļūt finansiāli stabilākiem, kas dos iespēju ieguldīt tehnoloģijās, produktivitātē, kā arī darbinieku izglītībā un labklājībā.

Šāda stabila un prognozējama būvniecības vide radīs uzticību gan investoriem, gan citām nozarēm un mājsaimniecībām, pārliecinot, ka projektu attīstība un būvniecība ir veiksmīga un mazāk riskanta. Šādā veidā būs iespējams panākt ekonomikas izaugsmi, par kuru runā, plānojot budžetu.